2015.gada 1.augustā Rīgā, Vērmanes dārzā Latvijas Kara muzejs aicināja atzīmēt latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas simtgadi. Tērbatas ielā 1/3, kur 1915.gada augustā pieteicās pirmie brīvprātīgie, tika atklāta tēlnieka Gļeba Panteļejeva bronzā veidotā piemiņas plāksne. Tās centrālais tēls ir latviešu strēlnieku simbols – krūšu nozīme. 1915.gada 1.(14.)1 augustā Rīgas iedzīvotāji pulcējās, lai svinīgi pavadītu brīvprātīgos uz apmācībām Mīlgrāvī. Tikai nepilnus divus mēnešus vēlāk pirmajiem trīs jaunizveidotajiem latviešu strēlnieku bataljoniem bija jādodas uz fronti. Strēlniekus vadīja satraukums, vēlēšanās aizstāvēt dzimto zemi, ziņkārība par vēl neizjusto un nezināmo. Pirmajai sajūsmai un vēlmēm visdrīzākā laikā mēroties spēkiem ar vāciešiem, ātri sapelnīt ordeņus kaujas laukā un jauniešu pārgalvībai sekoja pirmās kaujas, zaudējumi, rūdījums.
Strēlnieku cīņu laikmeta sākums 1915.gada rudens sākumā vācu karaspēks centās ieņemt aizstāvēšanai piemērotas vietas pozīcijām un nostiprināties tajās, lai izdevīgā brīdī dotos plašākā uzbrukumā Rīgai. „Jau vairākus mēnešus Rīgas logi dārdēja no apnīkstošas dižgabalu riešanas pilsētas rietumos. Arvien gaišāk un draudošāk liesmoja starumetēju un raķešu loks pie debesīm tumšajās rudeņa naktīs. Apvārksnis, sākot no Slokas, garām Olainei – Ķekavai, līdz pašai Ikšķilei, spilgti atdalījās no pārējā horiconta daļas. Aizvien biežāki mums uzglūnēja sveši motorputni no gaisa un „izdēja” pa čuguna olai. Visapkārt oda pēc nāves. Uz katra soļa kareivji, sanitārautombiļi, tranšeju racēji. Visu karam... Visu nāvei...” – tā situāciju Rīgā savās atmiņās raksturoja 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona izlūks Jānis Auzenbahs. Jāatzīmē, ka vācu vienības atradās aptuveni 25 km attālumā no Rīgas. 1915.gada oktobrī strēlnieki vēl nebija pabeiguši apmācību kursu un nebija arī pilnībā ekipēti (sevišķi sāpīgs strēlniekiem bija apavu jautājums). Ieraksti bataljonu kaujas žurnālos liecina arī par to, ka trūka vairāku virsnieku. 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona komandieris, tolaik kapteinis, Rūdolfs Bangerskis raksta, ka „bija vēl daži trūkumi organizācijā, nebija visiem siltu apģērbu, netika pabeigta šaušanas apmācība, bet tas jaunos kareivjus neuztrauca. Štāba saņemtā pavēle bija īsa un noteikta (...) - esot nepieciešami iedvest mūsu frontei dzīvību, kas panākams tikai ar rosīgāku izlūku darbību un aktivitāti (...).
Strēlnieku cīņu laikmeta sākums 1915.gada rudens sākumā vācu karaspēks centās ieņemt aizstāvēšanai piemērotas vietas pozīcijām un nostiprināties tajās, lai izdevīgā brīdī dotos plašākā uzbrukumā Rīgai. „Jau vairākus mēnešus Rīgas logi dārdēja no apnīkstošas dižgabalu riešanas pilsētas rietumos. Arvien gaišāk un draudošāk liesmoja starumetēju un raķešu loks pie debesīm tumšajās rudeņa naktīs. Apvārksnis, sākot no Slokas, garām Olainei – Ķekavai, līdz pašai Ikšķilei, spilgti atdalījās no pārējā horiconta daļas. Aizvien biežāki mums uzglūnēja sveši motorputni no gaisa un „izdēja” pa čuguna olai. Visapkārt oda pēc nāves. Uz katra soļa kareivji, sanitārautombiļi, tranšeju racēji. Visu karam... Visu nāvei...” – tā situāciju Rīgā savās atmiņās raksturoja 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona izlūks Jānis Auzenbahs. Jāatzīmē, ka vācu vienības atradās aptuveni 25 km attālumā no Rīgas. 1915.gada oktobrī strēlnieki vēl nebija pabeiguši apmācību kursu un nebija arī pilnībā ekipēti (sevišķi sāpīgs strēlniekiem bija apavu jautājums). Ieraksti bataljonu kaujas žurnālos liecina arī par to, ka trūka vairāku virsnieku. 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona komandieris, tolaik kapteinis, Rūdolfs Bangerskis raksta, ka „bija vēl daži trūkumi organizācijā, nebija visiem siltu apģērbu, netika pabeigta šaušanas apmācība, bet tas jaunos kareivjus neuztrauca. Štāba saņemtā pavēle bija īsa un noteikta (...) - esot nepieciešami iedvest mūsu frontei dzīvību, kas panākams tikai ar rosīgāku izlūku darbību un aktivitāti (...).
Štābs liekot lielas cerības uz latviešu strēlniekiem, kuriem apkārtne un apstākļi esot labāki pazīstami.” Situācija Rīgas frontē nedeva ilgāku laiku labāk sagatavoties un pirmie trīs strēlnieku bataljoni tika sūtīti uz fronti. „Tagad mums jāpierāda, ko spēj latviešu bataljoni!” – tā, pirms došanās uz fronti, savus karavīrus uzrunāja 3.Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona komandieris pulkvedis Jānis Kalniņš. 10.(23.) oktobrī 1.Daugavgrīvas bataljona 2. un 3. rota kājām devās no Rīgas uz Tīreļpurva rajonu, bet 1.un 4. rota - pa dzelzceļu pārbrauca uz Olaines frontes iecirkni. 12.(25.) oktobrī 2. un 3. rota izcīnīja pirmo kauju pret vācu patruļu Tīreļpurvā pie Kraslovsku mājām. Vācieši bija spiesti atkāpties, zaudējot 6 kritušos, 7 ievainotos un 2 gūstā kritušos. Arī strēlnieki cieta pirmos zaudējumus - bojā gāja trīs 2. rotas strēlnieki. Ievainojumus guva seši strēlnieki, no kuriem viens vēlāk mira slimnīcā. „Tā bij’ mūsu pirmā ugunskristība” – savās atmiņās rakstīja strēlnieks Pēteris Tīss. Šo rotu strēlnieki tobrīd vēl nebija pieņēmuši karavīra zvērestu - 1.Daugavgrīvas bataljona 1. un 4. rotas zvērestu nodod 14.(27.) oktobrī, bet 2., 3. – 29.oktobrī (12.novembrī). Tas liecina, cik sasteigta bija latviešu strēlnieku nosūtīšana uz fronti. Strēlnieki attaisnoja uz viņiem liktās cerības – pirmais pārbaudījums bija izturēts godam un noskaņojums pēc sadursmes bija pacilāts. Laikraksts „Jaunākās ziņas” 1915.gada 13.oktobrī: „Ar niknām cīņām tiek iegūta katra mežsarga māja, katrs lauku krogs, nerunājot nemaz par zemēm. Rietumos no Rīgas kaujas ir notikušas uz Ziemeļiem no Kalnciema uz Lielupes labā krasta... Ienaidnieki ir nonākuši starp Kalnciemu un Babītes ezeru. Ienaidnieka virzība patreiz ir apturēta... Liekas, ka ienaidnieks še arī paliks uz vietas, bez cerībām uz tālāku pavirzīšanos”.
Dalīties:
