Filma turpina iemīļotāko latviešu kino tradīciju - tā ir sociāla, vēsturiska drāma un populāra romāna adaptācija. Ietērpta okupācijas laika kontekstā, tā ir ļoti sāpīgs, aizkustinošs stāsts par mātes lomu, sievietes "pienākumu" un bezspēcību varas priekšā.
"Mātes piena" varones nevar justies droši par savas telpas privātumu, jo tā pieder kādam citam - režīmam, vīrietim vai pat depresijai.
Filmā “Mātes piens” atspoguļots garš laika posms no 1940. gadiem līdz pat atmodai. Tā stāsta par jaunu, daudzsološu ārsti Astru, kuras dzīvi salauza padomju režīms. Viņa zaudēja visu – karjeru, mīlestību pret dzīvi un pat mātes instinktu, liedzot savam bērnam mātes pienu. Reiz izcila ārste aizmiršanos rod atkarībās, un rūpes par viņu uzņemas pašas meita. Režisore Ināra Kolmane norāda, ka ar galveno varoņu pārdzīvojumiem var identificēties daudzi arī šodien.
“Filma ir drāma, un tā runā par lietām, kas tiešām ir aktuālas arī šobrīd. Par depresiju, par atkarībām. Par to, ka bērns, no kura savulaik māte ir atteikusies, jau pieaugot kļūst par māti savai mātei. Tā kā ir ļoti interesanti arī sižeta pagriezieni. Ļoti strādājām pie šīs kopīgās atmosfēras un arī pie katra tēla,” saka režisore.
Viņas cīnās par pašnoteikšanos, bet vienmēr sastopas ar nepārvaramu sienu, kas laika gaitā tiek internalizēta un ierobežo nevis ārēji, bet iekšēji viņās esošos impulsus. Runāt par "Mātes pienu" nozīmē runāt par režīma iejaukšanos privātajā telpā.
