Salaspils memoriāls atrodas vietā, kur no 1941. līdz 1944. gadam pastāvēja
nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīma izveidotā Salaspils nometne.
Emocionāli iespaidīgais piemiņas ansamblis aizņem 25 hektāru platību un ir atklāts 1967. gada 31. oktobrī Padomju Savienības okupētajā Latvijā. Šī starptautiska mēroga un nozīmes modernās arhitektūras objekta autori ir arhitekti Gunārs Asaris, Olģerts Ostenbergs, Ivars Strautmanis, Oļegs Zakamennijs un tēlnieki Ļevs Bukovskis, Oļegs Skarainis, Jānis Zariņš. 1970. gadā memoriāla veidotāji saņēma PSRS okupācijas varas augstāko apbalvojumu – Ļeņina prēmiju, bet mūsdienās tas ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā un Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes mākslas un arhitektūras piemineklis.
Memoriālā ansambļa kompozīcijas izvietojuma ideja balstās uz bijušās nometnes teritorijas topogrāfijas un ainavas. Vietā, kur aptuveni atradās galvenie ieejas vārti, ir izveidota iespaidīga 105 metrus gara un 12 metrus augsta betona ieejas siena, t .s. “dzīvības–nāves robeža” ar metālā kaltiem vārdiem “Aiz šiem vārtiem vaid zeme”.
Betona apjoms sienā sasniedz 2000 kubikmetru, tās unikālais robustais raksts ir veidots, noņemot sienas koka stiprinājumus un atstājot dēļu oriģinālos nospiedumus, simboliski attēlojot raupjo koka baraku izskatu. Teritorijā aiz Salaspils memoriālā ansambļa galerijas – ieejas sienas – atrodas ceremoniju laukums, kura kreisajā pusē ir izbūvēts melna granīta postaments, kas paredzēts vainagu un ziedu nolikšanai. Te nepārtraukti darbojas elektroniskais metronoms, kas atdarina cilvēka sirdspukstus.
Skulptūru grupā dominē tēli, kas uzsver daļas ieslodzīto komunistisko pārliecību, bet trūkst tēlu, kas parādītu cilvēkus (Rietumeiropas ebreji, Latvijas un Polijas pretošanās kustības dalībnieki, Baltijas tautu karavīri un citi), kuru atrašanās nometnē ilgstoši bija noklusēta.
“Mātes” tēls ir piemineklis bērniem, kuri mira Salaspils nometnē, un tām mātēm, kam ar varu atņēma viņu bērnus. Dziļas sāpes pauž “Pazemotās” tēls, bet “Nesalauztais” arī saļimis dveš pārliecību, ka brīvību mīlošus cilvēkus visā pasaulē nevar iznīcināt nekad. Atbilstoši padomju laika izpratnei ir veidota tēlu grupa “Solidaritāte”, “Zvērests” un “Rot Front”, kas pauž drūmu svinīgumu, pārdzīvotā smagumu un ticību nākotnei.
Karātavu vietā uz novietotā betona pieminekļa lasāmais uzraksts “Šeit cilvēks ir sodīts par to, ka nav izdarījis noziegumu… Šeit cilvēks ir sodīts par to, ka bija cilvēks un mīlēja dzimteni…” pauž padomju ideoloģijas propagandēto idealizēto skatījumu par Salaspils nometnes ieslodzīto komunistisko pārliecību un uzticību Padomju Savienībai, bet neatspoguļo reālo nometnes ieslodzīto daudznacionālo sastāvu un katram savas dzimtenes mīlestību.
Laika periodā no 1941. gada novembra līdz mūsdienām Salaspilī ir atradusies gan nacistu okupācijas varas nodibināta represīva ieslodzījuma nometne, gan padomju okupācijas varas veidota vācu karagūstekņu nometne un padomju armijas novietne.
1967. gadā atklātais starptautiskas nozīmes arhitektūras piemineklis – Salaspils memoriālais ansamblis – ir veltīts šeit pazemoto cilvēku piemiņai un vienlaikus ir spilgts apliecinājums Salaspils nometnes vēstures ideoloģizētai atklāsmei padomju gados un mūsdienu centieniem pēc iespējas objektīvi izprast tās vēsturi.
Salaspils memoriāls ir veidots gan paužot vispārcilvēciskas humānisma idejas un līdzjūtību nacistu režīma upuriem, gan sekojot Otrā pasaules kara beigās padomju karaspēka atkārtoti okupētajā Latvijā valdošajai komunistiskajai ideoloģijai un sabiedrībā oficiāli izplatītajai informācijai par Salaspils nometni.
Salaspils nometnes oficiālais nosaukums bija Paplašinātais policijas cietums un darba audzināšanas nometne (Erweitertes Polizeigefängnis und Arbeitserziehungslager). Tā bija pakļauta nacionālsociālistiskās Vācijas Drošības policijas un Drošības dienesta (turpmāk - SD) komandierim Latvijā SS standartfīreram (no vācu balodā - SS-Standartenführer) Rūdolfam Langem (Dr. Rudolf Erwin Lange), nevis Koncentrācijas nometņu pārvaldei Berlīnē.
Salaspils nometnes komandants sākotnēji bija SS oberšārfīrers (no vācu valodas – SS Oberscharführer) Rihards Nikels, bet 1943. gada vasarā viņu nomainīja SS oberšturmfīrers (no vācu valodā - Obersturmführer) Kurts Krauze (Kurt Becher). Nometnes administrāciju veidoja vācu SS virsnieki un latviešu SD darbinieki, tās pārvaldē un darbības nodrošināšanā bija iesaistīti arī paši ieslodzītie, kas pildīja nometnes vecākā, kārtības dienesta darbinieku, baraku un darba grupu vecāko un citu amatu pienākumus.
Salaspils nometni un darba vietas ārpus tās teritorijas apsargāja latviešu drošības palīgpolicijas – “Arāja komandas” – dalībnieki, vēlāk 320.-W. latviešu policijas bataljona rota un lietuviešu SD vienība.
Latvijas un citu Eiropas valstu vēsturnieku jaunākie pētījumi liek noraidīt savulaik Padomju Savienībā un nereti vēl mūsdienās Krievijā un tai pietuvinātās aprindās propagandēto uzskatu par 53 700 (kopā ar filiālēm – 100 000) civiliedzīvotāju iznīcināšanu Salaspilī; par te ieslodzītiem 12 000 un nogalinātiem 7000 bērniem, no kuriem izsūkts 3500 litru asiņu u. tml.
Mūsdienās apzinātie vēstures avoti ļauj konstatēt, ka 1941./1942. gada ziemā Salaspils nometnes būvniecībā bija iesaistīti ap 1500–1800 no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas uz Latviju deportētie ebreji.
No 1942. gada maija Salaspilī uzturējās ap 1000–2000 darba kavētāju, nodevu nemaksātāju, spekulantu un par citiem darba disciplīnas pārkāpumiem apcietinātie cilvēki, kuri bija sodīti ar ieslodzījumu līdz 56 dienām.
Salaspils nometnes politieslodzītie, kuru kopskaits sasniedza 5000–6000 cilvēku, bija sodīti ar drošības ieslodzījumu līdz kara beigām, viņu ātrāka atbrīvošana notika tikai atsevišķos gadījumos.
Liela daļa no politieslodzītajiem bija arestēti par sadarbību ar padomju okupācijas režīmu 1940.–1941. gadā.
Vairāk nekā 30 Salaspils nometnē ieslodzītos padomju aktīvistus, kurus turēja aizdomās par sacelšanās organizēšanu un neatļautu sprāgstvielu izgatavošanu Sauriešu akmeņlauztuvēs, pārveda uz Rīgas Centrālcietumu un nošāva Biķernieku mežā 1943. gada 5.–6. maija naktī.
Politieslodzīto vidū bija arī vairāki desmiti latviešu un poļu nacionālās pretošanās kustības dalībnieku. No 1944. gada 1. līdz 10. septembrim Salaspilī bija ieslodzīti Latvijas Centrālās padomes līderi Konstantīns Čakste, Bruno Kalniņš un Ludvigs Sēja.
1943. gada februārī–aprīlī Salaspils nometnē nonāca vismaz 4500 cilvēku no Baltkrievijas, kuri bija aizturēti “pretpartizānu karadarbības” apkarošanas akcijā “Ziemas burvība” (Winterzauber). 1943. gada augustā – septembrī uz nometni atveda 3284 personas, kas bija apcietinātas piespiedu darbaspēka akcijā “Vasaras ceļojums” (Sommerreise) Latgalē. Viņu vidū bija arī vairāki tūkstoši bērnu, kuru atrašanās, no dažām nedēļām līdz vairākiem mēnešiem, Salaspilī bija īpaši smaga. Sirdi stindzinoša un traumatiska bija bērnu atšķiršana no viņu mātēm un asins ņemšana medicīniskām vajadzībām. Vairāki simti novārgušo mazāko bērnu mira no nepilnvērtīgā uztura, aprūpes un slimībām, bet vismaz 2741 bērnu nodeva Rīgas novada lauksaimniekiem. Daļa bērnu nonāca Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera un Grebenščikova vecticībnieku draudzes aizgādniecībā, aizbildņu ģimenēs un bērnunamos Bulduros, Saulkrastos vai zīdaiņu namā Liepājā.
Uz Salaspili atvestos darba spējīgos vīriešus un sievietes nosūtīja darbos uz Vāciju.
Sākot ar 1943. gada pavasari, nometnē sodu izcieta baltiešu policijas bataljonu karavīri un latviešu, igauņu, kā arī citu tautību leģionāri, kas bija notiesāti par dažādiem pārkāpumiem uz laiku ilgāku par trim mēnešiem. Īslaicīgi ieslodzījumā Salaspilī atradās arī lietuviešu ģenerālis Povils Plehavičus ar sava štāba virsniekiem, kopskaitā ap 50 cilvēku.
Atmodas laikā 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē sabiedrības uzmanības centrā izvirzījās līdz tam noklusētie vēstures “baltie plankumi”, lielāku uzmanību pievēršot padomju okupācijas varas represijām un to upuriem, otrajā plāksnē atvirzot pirms tam jau vairākus gadu desmitus publiskajā telpā plaši atspoguļotus nacistu režīma noziegumus.
Tikai 2004. gadā, pateicoties bijušā Salaspils nometnes ieslodzītā Larija Pika iniciatīvai un personiskajiem līdzekļiem, iespējamā nogalināto ebreju atdusas vietā Salaspils memoriāla rietumu malā atklāja viņiem veltītu pieminekli.
Gadu vēlāk sekoja Krievijas Federācijas piedāvājums veikt Salaspils memoriāla restaurāciju par tās līdzekļiem, ko Latvijas puse noraidīja, jo nevēlējās pieļaut vēstures realitātes izkropļošanu un politizētu interpretāciju.
Netālu no Salaspils memoriāla teritorijas 19. gadsimta beigās atradās Krievijas armijas garnizona kapi, kur 2008. gadā notika to sakopšanas darbi, iztīrot mežu un izveidojot no sagruvušas kapelas drupām nelielu akmeņu ieloku. 2009. gadā šeit atrada septiņu cilvēku mirstīgās atliekas, kas vēlāk tika svinīgi apbedītas, bet kapavieta iesvētīta, uzstādot arī pareizticīgo krustu.
Kaut arī šīs akcijas iniciatori ir pārliecināti, ka ir atraduši tieši Salaspils nometnē bojā gājušo pīšļus, un pie viena no uzstādītajiem krustiem ir piestiprināta plāksnīte ar uzrakstu krievu valodā “Svēta piemiņa Salaspils mocekļiem”, nav drošu pierādījumu, ka apglabātie bija Salaspils nometnes upuri.
2012. gadā šie kapi pat tika izdemolēti, kas, iespējams, bija speciāli plānota provokācija, jo notika īsi pirms Otrā pasaules kara beigu atceres 8.– 9. maijā.
Ar Vācijas valdības finansējumu blakus Salaspils memoriāla administrācijas ēkai 2008. gadā tika atklāta 146 vācu karagūstekņu kapsēta, kas gan izsauca bijušo Salaspils nometnē ieslodzīto bērnu un citu organizāciju protestus. Nepieņemama bija doma, ka jebkādi vācu karavīru kapi varētu atrasties blakus Salaspils memoriālam, un protestētājiem maz bija zināms, ka kara beigās četrās nenodegušajās nometnes barakās bija ieslodzīti vairāki simti padomju gūstā nonākušie vācu karavīri, daļa no kuriem šeit mira no slimībām un pirms tam frontē gūtajiem ievainojumiem.
Tā vietā, lai korekti izskaidrotu šo Salaspils nometnes citādo vēstures lappusi, atsevišķi krievu valodā iznākušie masu mediji izplatīja dezinformāciju, ka šeit tiek veidota kapsēta nevis karagūstekņiem, bet frontē kritušajiem vācu karavīriem, un ka pēc kara gados vairākās barakās šeit turēti bijušie Salaspils nometnes apsargi.
Jaunu elpu Salaspils memoriāls ir ieguvis, pateicoties Salaspils novada pašvaldības un tās vadītāja Raimonda Čudara atbalstam un ieinteresētībai cieņpilni pieminēt bojā gājušos un cietušos bez svešu totalitāru režīmu ideoloģijas uzspiesta vēstures atspoguļojuma.
Sākot ar 2015. gadu, par tradīciju ir kļuvis nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru atceres brīdis 8. maijā Salaspils memoriālā ar Latvijas valdības un ārvalstu diplomātiskā korpusa pārstāvju piedalīšanos.
Šobrīd Salaspils memoriālais ansamblis ir iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā un Latvijas Kultūras kanonā, ik gadu to apmeklē vairāk nekā 50 000 cilvēku.
Salaspils memoriālais ansamblis vēsta gan par nacistu noziegumiem un to upuriem, gan demonstrē mūsdienu centienus atbrīvoties no padomju propagandas uzslāņojumiem par Salaspils nometni.
Salaspils nometnes vēsture ir uzskatāma liecība par Latvijas un citu valstu iedzīvotāju ciešanām, pretošanos, sadarbošanos un pielāgošanos divu svešu totalitāru varu nestajam Otrā pasaules kara postam un tā pārvarēšanu.
Patiesa izpratne par Salaspilī notikušo ir arī savdabīgs katalizators ne tikai vienotākas Latvijas vēstures atmiņas ainas veidošanā, bet arī izaicinājums mūsu daudzšķautņainās vēstures pieredzes integrācijai kopīgā Eiropas Otrā pasaules kara atmiņas stāstā.
Izmantotie avoti:
https://salaspilsmemorials.lv/par-salaspils-memorialu/
https://la.lv/salaspils-nometne-1941-1944-bez-propagandas-un-noklusejumiem
https://www.tracesofwar.com/persons/13312/Lange-Rudolf.htm