Memoriāls atklāts 1985.gadā.
Brāļu kapos tika pārapbedīti II pasaules karā Valmieras apkārtnē kritušie padomju karavīri.
Memoriālā ansambļa autori ir tēlnieki Zigrīda Rapa (tolaik Fērnava-Tiščenko), Juris Rapa (tolaik - Tiščenko), arhitekti Ēvalds Fogelis, Jānis Lejnieks, Jānis Rutkis, Andris Vītols un inženieris konstruktors Ivars Veldrums. Nozīmīga loma memoriāla tapšanā ir bijusi arī tā laika rajona vadībai un sabiedrībai. Pilsētas iedzīvotāju līdzdalība, memoriāla tapšanas gaitā, veicinājusi tā sabiedrisko nozīmi.
Memoriāla ansambļa apdarei, tāpat kā Rīgas Brāļu kapos, izmantots Allažu šūnakmens. Un tā galvenais tēls ir Valmieras pilsētas ģērboņa šķeltā liepa. Abās ansambļa pusēs ir pa divām skulptūrām. To forma simbolizē dzīvības un nāves ritmu. Uz Gaujas pusi pavērstās figūras veido pusloka telpu, iezīmējot robežu starp bijušo un esošo. Pilsētas pusē koptēls ievīts spraigā arkas formā. Pret skatītāju, kurš atnāk no pilsētas puses pa tiltu, kas ved pār dziļo gravu, vērsta dzīvā karavīra figūra, kuras rokas izzīmētā diagonāle veido atbalstu augšējā, mirušā biedra stāvam. Apbedījumu terasē karavīri guldīti rindās, lai tie, kas kaujās cīnījušies plecu pie pleca, gulētu zem vienas velēnas.
Neskatoties uz nedaudz simboliskā mākslinieciskā tēla traģiskumu, kompozīcija pauž ticību tautas nemirstībai, ticību, ka no drupām pacelsies jaunas pilsētas. Mūžīgās uguns ierāmējumā izmantotā Valmieras heraldika un atgādinājums par karā nopostītās pilsētas ģērboņa - liepu - koku, kas tagad aug pie kritušo karavīru kājām, koku, kuram karā cirstas saknes. Tā gadskārtu gredzenu apļos ierakstīta pilsētas vēsture, kurā kari mijušies ar jauncelsmi.
Brāļu kapos tika pārapbedīti II pasaules karā Valmieras apkārtnē kritušie padomju karavīri.
Memoriālā ansambļa autori ir tēlnieki Zigrīda Rapa (tolaik Fērnava-Tiščenko), Juris Rapa (tolaik - Tiščenko), arhitekti Ēvalds Fogelis, Jānis Lejnieks, Jānis Rutkis, Andris Vītols un inženieris konstruktors Ivars Veldrums. Nozīmīga loma memoriāla tapšanā ir bijusi arī tā laika rajona vadībai un sabiedrībai. Pilsētas iedzīvotāju līdzdalība, memoriāla tapšanas gaitā, veicinājusi tā sabiedrisko nozīmi.
Memoriāla ansambļa apdarei, tāpat kā Rīgas Brāļu kapos, izmantots Allažu šūnakmens. Un tā galvenais tēls ir Valmieras pilsētas ģērboņa šķeltā liepa. Abās ansambļa pusēs ir pa divām skulptūrām. To forma simbolizē dzīvības un nāves ritmu. Uz Gaujas pusi pavērstās figūras veido pusloka telpu, iezīmējot robežu starp bijušo un esošo. Pilsētas pusē koptēls ievīts spraigā arkas formā. Pret skatītāju, kurš atnāk no pilsētas puses pa tiltu, kas ved pār dziļo gravu, vērsta dzīvā karavīra figūra, kuras rokas izzīmētā diagonāle veido atbalstu augšējā, mirušā biedra stāvam. Apbedījumu terasē karavīri guldīti rindās, lai tie, kas kaujās cīnījušies plecu pie pleca, gulētu zem vienas velēnas.
Neskatoties uz nedaudz simboliskā mākslinieciskā tēla traģiskumu, kompozīcija pauž ticību tautas nemirstībai, ticību, ka no drupām pacelsies jaunas pilsētas. Mūžīgās uguns ierāmējumā izmantotā Valmieras heraldika un atgādinājums par karā nopostītās pilsētas ģērboņa - liepu - koku, kas tagad aug pie kritušo karavīru kājām, koku, kuram karā cirstas saknes. Tā gadskārtu gredzenu apļos ierakstīta pilsētas vēsture, kurā kari mijušies ar jauncelsmi.
