Sarkanās armijas latviešu strēlnieku piemineklis

Piemineklis sarkanajiem latviešu strēlniekiem, kritušiem par Padomju Latviju 1919.g. maijā. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 18. maijā Kaugurciema kāpās notika kauja starp kapteiņa Zolta komandēto Latviešu atsevišķās brigādes vienību un LSPR armijas (sarkano latviešu strēlnieku) vienību. 

Vēsture: Padomju Latvijas armija maijā gatavojās uzbrukt pretlielinieciskajiem spēkiem, izvēršot plašu un vispārēju uzbrukumu divos frontes sektoros – no Kaugurciema līdz Babītes ezeram un pie Bauskas. Nepieciešamību šādi rīkoties pamatā noteica divi faktori. Pirmkārt, pretlielinieciskie spēki pastāvīgi saņēma papildinājumus, ievērojami paaugstinot skaitlisko sastāvu un līdz ar to kaujas spējas. Otrkārt, bija uzlabojušies laikapstākļi. Iestājoties pavasarim, bija beidzies slapjdraņķis un ceļi bija kļuvuši izbraucami. Abi minētie faktori liecināja, ka drīzumā varētu sākties jauns uzbrukums Rīgas virzienā. Lai nepieļautu šādu scenāriju, lielinieki nolēma apsteigt savu pretinieku un pāriet uzbrukumā.

18. maija agrā rītā sākās lielinieku uzbrukums. Atstājot vienu bataljonu rezervē, 1. Latviešu strēlnieku padomju pulks devās uz priekšu. Pulka 1. bataljona uzdevums bija virzīties ziemeļos gar jūru no Asariem uz Kaugurciemu, savukārt dienvidos starp dzelzceļu un Lielupi uz priekšu devās 3. bataljons. Pret ienaidnieku frontē bija izvietotas vairākas 1. Latviešu atsevišķas brigādes rotas.
Ievērojamākā un smagākā latviešu vienību kauja ar ienaidnieku notika 18. maijā Kaugurciema kāpās, kur uzbrūkošajam lielinieku bataljonam pretī stājās Atsevišķā studentu bataljona 2. rota, kuru komandēja kapteinis Paulis Zolts. Atrodoties šajā frontes sektorā, kapteiņa Zolta rotas karavīri bija sekmīgi nostiprinājuši savas pozīcijas ar dažādiem fortifikācijas elementiem. Visizdevīgāko pozīciju aizstāvēšanās kaujai ieņēma rotas 1. vads, kurš atradās uz augstas kāpas, tādējādi pārredzot arī tuvāko apkārtni.

Taču uzbrukums, kas negaidīti pārsteidza rotu un tās trauksmi ceļojošos novērotājus, kuri agrā rīta stundā sākotnēji nebija pamanījuši ienaidnieka tuvošanos, sākotnēji izrādījās veiksmīgs uzbrucējiem. Izgriezuši ejas rotas izveidotajos dzeloņdrāšu aizžogojumos, Padomju Latvijas armijas karavīri deva frontālu triecienu zoltiešu ieņemtajām pozīcijām. Neskatoties uz izrādīto pretestību, ienaidnieka uzbrukumu neizdevās apturēt. Rotas ložmetēji, no kuru uguns bija atkarīga pozīciju noturēšana, darbojās neefektīvi, jo iepriekšējā naktī vētras dēļ bija pieputināti ar smiltīm. Tam visam nāca klāt pārpratums ar piegādāto munīciju, kas izrādījās neatbilstoša kalibra. Tā rezultātā ienaidnieks ielauzās latviešu pozīcijās, iesaistos durkļu cīņā. Rotas 2. vads kaujā zaudēja savu komandieri virsleitnantu Edvardu Grīntālu, pēc kā vada karavīri, pametot pozīcijās ložmetējus, atkāpās. Redzot pozīciju centrālās daļas zaudējumu, atkāpties sāka arī 3. vads. Vienīgi kāpas paaugstinājumā esošais 1. vads turpināja nodarīt būtiskus zaudējumus lielinieku spēkiem, vēršot pret tiem spēcīgu uguni. Ienaidnieks sāka izvietot savus ložmetējus ieņemtajās pozīcijās, mērķējot uguni pret bēgošajiem karavīriem. Situācija šķita bezcerīga.