Pulkvedis Voldemārs Veiss

’’Katram no mums dzīvē nolikts savs uzdevums. Tikko esam to izpildījuši, mums jāaiziet – jo ātrāk, jo labāk mums pašiem. Tikai tam, kas cīnījies, ir tiesības valdīt.’’

Pulkvedis V. Veiss

Fragments no grāmatas “VOLDEMĀRS VEISS”

Dzimis 1899.gada 7.novembrī Rīgā, Pērnavas ielas dzīvoklī. 1918.gadā nodibinoties Latvijas valstij Nacionālajā teātrī, klāt tur ir arī Veiss ar brāli un tēvu. Kad pāris nedēļas vēlāk jaunā valdība aicina pieteikties kara dienestam katru ieroci nest spējīgu vīrieti, karot gribētāju rindās ir arī abi Veisu dēli.

Voldemāram tik tikko ir palikuši 19, Alfredam tikai 16 gadi. Bet vecākais brālis ir pieņēmis gluži noteiktu lēmumu, jaunākais to sirsnīgi atbalsta, un tēvam ar māti, kaut smagu sirdi, dēlu gribai jāpiekrīt. Šī apņēmīgā izšķiršanās tik agrā jaunībā saka vēlākais Veisa līdzgaitnieks pulkvedis Krīpens, labi raksturo viņa zīmīgas īpašības – tēvzemes mīlestību, pienākumu apziņu pret savu tautu un tēvzemi, viņa cīnītāja garu, kareiviskumu. Veiss dienē Studentu rotā. No Rudbāržiem, kur novietojies Kalpaka bataljons, studentus nosūta uz Ventu. Tur, iepretim Lēnu muižai, savā pirmajā kaujas postenī nonāk arī kareivis Veiss. 3.martā 1919.gadā sākas izšķirīgais uzbrukums – pāri Ventai, uz Lielupi, uz Rīgu! 23.maijā Studentu rotas soļi skan sirmajā Rīgā. Vidzemes atbrīvošanai turpinoties, jaunās valsts iekšējās apsardzības iestādēm jāsaduras ar jaunām problēmām – boļševiku pulki bieži vien ir izklīdināti, bet ne sakauti. Lielākos un mazākos baros tie aizvien vēl uzturas mežos, apdraud iedzīvotājus, laupa un slepkavo. Šo bandu apkarošanai dibina komandantūras ar apsardzības vienībām. 1919.gadā Veisu, kas par kaujas nopelniem Studentu rotas sastāvā no kareivja paaugstināts par leitnantu, ieceļ par Lejasciema komandantu. Enerģiski rīkojoties viņš pāris nedēļās padzen komunistu bandas no pilsētiņas apkārtnes, bet tie par Veisa galvu izsola 10 000 rubļu atlīdzību. Beidzoties Brīvības cīņām 1921.gadā Veiss ar 1.šķiru beidz virsnieka kursus miera laika virsnieka pakāpes iegūšanai. Pēc kursu beigšanas viņu iedala Gulbenes garnizonā, kur Veiss atrodas līdz 1924.gadam. No Gulbenes Veisu pārceļ uz 7.Siguldas kājnieku pulku Alūksnē, kur viņš dienē līdz 1930.gadam. Pēc tam viņu pārceļ uz Rīgu un ieskaita armijas štāba operatīvajā nodaļā. 1935.gadā Veiss jau kapteiņa pakāpē iestājas Augstākajā Kara skolā. Pēc kursu beigšanas Veisam piedāvā militārā atašeja vietu Varšavā, taču Veiss vispirms grib iegūt ierindas cenzu un no 1937. – 1939.gadam Jelgavā komandē bataljonu, vēl 1938.gadā īsu brīdi būdams armijas štāba mobilizācijas daļas priekšnieks. 1939.gada februārī pulkvežleitnantu Veisu ieceļ par Latvijas militāro atašeju Tallinā un Helsinkos. 1940.gada septembrī atgriežoties Rīgā Veisu demobilizē. Viņš arī nelūdz sevi uzņemt teritoriālajā korpusā. Viņš atstāj ģimeni Rīgā un pats aizbrauc uz Valgundi, kur vecākiem ir neliela māja. Tur viņš nodzīvo līdz martam un „oficiāli” brauc mežā, taču patiesībā vairāk uzturas Rīgā un Kurzemē nekā Valgundē. Rodas vairākas organizācijas ar sakarniekiem visās vēl pastāvošajās latviešu karaspēka daļās, lai kara gadījumā starp Vāciju un PSRS varētu sākt cīņu pret boļševikiem. 1941.gada martā Veiss atgriežas Rīgā, kur dabū darbu par grāmatvedi. Veisa kustībām sāk sekot NKVD un aprīlī aicina uz nopratināšanu. Maija beigās Veiss pazūd no dzīvokļa. N0 25. – 27. jūnijam NKVD gaida Veisu pie mājām – nesagaida. Kur pulkvedis atrodas, tas ir noslēpums pat viņa tuviniekiem. Tikai 1.jūlijā reizē ar pārējiem rīdziniekiem Veisa sieva un meita uzzina, ka , komunistiem no Rīgas bēgot, pulkvedis Veiss uzņēmies pilsētas apsardzības dienesta priekšnieka pienākumus. No 1941.gada jūlija līdz 1943.gada aprīlim Veiss darbojas sev netīkamā administratīvajā plaknē – iekšlietu ģenerāldirekcijā. Uz Krieviju 1942.gadā ir aizbraucis ne vien 16.kārtības sargu bataljons, bet arī 19.un 21.bataljons. Solītā frontes dienesta vietā bataljoni novietoti aizmugures apsardzībai, slikti apgādāti. 1942.gada vasarā latviešu bataljonus tiek sūtīti pat uz Poliju un Ukrainu. Latviešu virsniekiem un iestādēm nav nekādas kontroles par bataljoniem, tos neļauj pat apmeklēt.

1943.gada 1.aprīlī Veisam paziņo, ka viņš ir iecelts par Latviešu leģiona 1.pulka komandieri. Pulku veidos no 16.19.un 21.latviešu bataljoniem pie Ļeņingradas, un Veisam jau pēc divām nedēļām jāpārņem vienības komandēšana. Gačina, Krasnoje Selo, Duderhofa, Pulkova, Uricka – tās ir vietas, kas saistītas ar leģiona pirmās kaujas vienības – 2.latviešu brigādes formēšanu. 8.aprīlī brigādi apmeklēja leģiona ģenerālinspektors Bangerskis un 1.pulka karavīriem stādīja priekšā viņu jauno komandieri pulkvežleitnantu Veisu. Veiss uzrunā uzsvēra, ka visos jautājumos turpmāk jāvēršas pie viņa un visi trūkumi tiks novērsti. Pulka štābs novietojas Duderhofā, dažus kilometrus no Krasnoje Selo. Uzkāpjot kalnā paveras labs skats uz ielenkto Ļeņingradu. Pa labi redzamas Pulkovas observatorijas drupas. Pie Urickas atrodas 21.bataljons, pie Verhņeje Kairovo 16.bataljons, pie Aļeksandrovas 19.bataljons. tos pakļaus jaunajam komandierim tikai pēc atvilkšanās no frontes, tādēļ Veiss savas pirmās rūpes veltī jauniesauktajiem, kurus vācu instruktori apmāca tiešā frontes aizmugurē. Veiss cenšas būt visur un iepazīties arvisu. Un tomēr, pulkam izbraucot no Krasnoje Selo stacijas 1.maija vakarā, tas kļuvis par kaujas vienību. Veisa pulks jaunajā novietnē ieradās 2.maija vakarā. Jau divas dienas pēc ierašanās latviešu vienībām jānomaina vācu grenadieru pulks. Tās ir nervozas dienas visiem. Blakus rūpēm par pulka kaujas līnijas nostiprināšanu Veiss cenšas iepazīt katru savu karavīru. Pulka virsnieku sastāvs ir labs. Veisa apmeklējumi ierakumos bija ikdienišķa parādība. Viņš piederēja pie tiem pulka komandieriem, kas kad apstākļi vien ļauj, centās pulku komandēt, atrodoties „priekšā”, bet komandpunktu atstājot adjutanta ziņā. Agri no rīta viņš lika sevi aizvest uz vienu vai otru pulka spārnu un laiku līdz pusdienas laikam parasti pavadīja „grāvjos”.

Staigāja viņš parasti ziņneša pavadībā, tērpies vienkāršā maskēšanās tērpā, bruņu cepuri galvā. Pirmā sākumā, uzrunājot posteni, viens otrs „grāvju puika”, paskatījies uz runātāju, to noturēja par vienkāršu ziņkārīgo un kaut ko atrūca. Gan jāsaka, ka pēc pirmā mēneša Volhovā vairs nebija karavīru, kas vismaz pēc skata nepazītu savu pulka komandieri. Biedrisks un draudzīgs „grāvjos”, Veiss ārpus tiem tomēr prasīja stingru disciplīnu, sevišķi jau no aizmugures vienību karavīriem. Visvairāk karavīrus iespaidoja Veisa personiskā drosme. Nekad viņš no saviem ļaudīm neprasīja to, ko nebūtu bijis gatavs darīt pats. 1943.gada Rīgā septembra vidū sāka klīst satrauktas valodas par jauno latviešu leģionāru smagajām kaujām un lielajiem zaudējumiem Volhovas frontē. Patiesība bija tā, ka septembra kaujas Volhovā izraisīja 1.pulka 1.un 2.bataljona 2 rotu uzbrukums apmēram kilometru platā frontē vietējam pozīcijas uzlabojumam, padzenot boļševikus no paaugstinājuma dienvidos no Spaskaja Polistj ciema drupām. Uzbrukumu plānoja un izdarīja Veisa tiešā vadībā, un tas 2.septembrī izdevās ar mācību laukuma precizitāti. Veisa pirmās lielās komandiera ugunskristības beidzās 8.septembrī, kad kauju iecirkni pārņēma 2.pulks. septembra kaujas izbeidzās 15.septembrī, taču klusums frontē neatgriežas. Abas puses nervozē, vairojas izlūku un trieciena pasākumi, pretinieka aizmugurē dzird tanku troksni.