Daugavas Vanagi, 1944. gada frontes laikrakstā raksta par pulvedi Kārli Aperātu: “Viņš bija mūsu armijas virsnieka ideāla iemiesojums, gatavs pēc pirmā aicinājuma nodot dzīvi un spēkus Tēvijas rīcībā. Boļševiku laika izciestie pazemojumi un mokas dega viņa sirdī, un viņš nevēlējās nekā cita, kā vien atmaksāt ienaidniekam savu ieroču biedru nāvi un mūsu armijai un tautai nodarītos pazemojumus un ciešanas.”
Pulkvedis Kārlis Aperāts dzimis 1892.gada 5.martā, Vilces pagastā10.Aperāts jau 1915.gadā cīnījies Latviešu strēlnieku pulkos Ziemassvētku kaujās un Ložmetējkalna apkārtnē. 1919.gadā iegūst Latvijas armijas leitnanta dienesta pakāpi. Latvijas atbrīvošanās karā Aperāts bija izcēlies ne vien ar drosmi un varonību, bet arī ar atjautību11. 1920.gada kaujās pret Sarkano armiju pie Viļāniem tieši viņš izrādījās tas noslēpumainais „komisārs”, kurš īsi pirms pretinieka uzbrukuma pieslēdzās pie telefona līnijām un pēkšņi deva enerģiskas pavēles un rīkojumus, radot haosu un pilnībā samudžinot pirms tam labi izplānoto ofensīvu. Latvijas armijā dienējis Kurzemes divīzijā. 1936.gadā Aperātam piešķirta pulkvežleitnanta dienesta pakāpe.
Aperāts pēc dabas bija klusa rakstura, pat padrūma, augumā palielsvīrs, dziļi mīlējis savu zemi, precīzi pildījis miera laika dienestu – tā par Aperātu izteikušies viņa padotie karavīri. Pēc Latvijas okupācijas Aperātu no armijas neatvaļina, bet ieceļ par 24.Teritoriālā korpusa Sakaru bataljona komandieri.
Sākoties PSRS – Vācijas karam, Aperāts izmantoja radušos haosu un apjukumu, kā māņu aizsegu noorganizējot „nakts apmācības” un 1941.gada 30.jūnijā aizvedot sev līdzi Sakaru bataljona trīs rotas ar visām automašīnām, sakaru līdzekļiem. Dezertējošie karavīri Aperāta vadībā Vecgulbenes mežos izveidoja 847 vīru lielu partizāņu vienību „Dzimtenes sargi” un vēl pirms vācu ienākšanas ieņēma Lejasciemu un Api. 1942.gadā Aperāts komandēja 26.un 19.latviešu kārtības sargu bataljonus Austrumu frontē. Pēdējo no tiem ieskatīja 1943.gada martā Latviešu leģionā kā 2.latviešu brigādes 39.pulka II bataljonu, un līdz 1944.gada janvārim tas atradās pozīcijās Volhovas purvos. Bataljona karavīri savu 52 gadus veco komandieri bija sirsnīgi iesaukuši par „Veco”, ar bijību un cieņu uzlūkojot Lāčplēša Kara ordeņa lentīti, ko viņš mēdza nēsāt pie sava formas tērpa. „Vecais” bija viens no tiem latviešu leģiona komandieriem, kas ārēji un iekšēji visvairāk līdzinājās vienkāršajiem ierindniekiem – „grāvju zēniem”. Jaunie leģionāri iepazina Kārli Aperātu kā tēvišķu, ļoti rūpīgu un sevišķi drosmīgu virsnieku.
Aperāts kā bataljona komandieris piedalās smagajās septembra kaujās Volhovā pie Alkazara, par ko apbalvots ar I šķiras Dzelzs krustu.
1944.gada 23.jūnijā Sarkanā armija sāka uzbrukumu Vitebskas virzienā. 10.jūlijā pēkšņs uzbrukums sākās arī 15.un 19.divīzijas iecirknī. Pulkvežleitnanta Aperāta komandētā latviešu un vācu karavīru kaujas grupa 750 karavīru sastāvā virspavēlniecības aizmāršības dēļ bija nokļuvusi dziļā pretinieka aizmugurē. Trūka apkārtnes kartes, tāpēc tā novirzījās nevis uz ziemeļiem, bet dienvidiem. Kauju laikā nācās šķērsot vairākas upes. 1944.gada 15.jūlijā pie Arapiem Aperāta kaujas grupas ceļā stājās divi sarkano partizāņu bataljoni 400 vīru stiprumā. Sagādājot pretiniekam vēl lielākus zaudējumus, kaujā krita 30 un ievainojumus guva 20 latviešu karavīri.
Kaujā pie Pesku sādžas latviešu un vācu karavīri sakāva kādu Sarkanās armijas bataljonu. Krita ap 150 sarkanarmiešu, bet latvieši zaudēja 15 kritušos un 25 ievainotos. Sasniedzot Mozuļu sādžu, likās, ka līdz dzimtenei atlicis pavisam maz, tikai jāpārvar vienīgais tilts pār Zilupi. Tas gan izrādījās liktenīgi – pat nenojaušot par iespējamo pretinieka ierašanos, te bija sapulcējušās
vairākas Sarkanās armijas divīzijas. Lielākā daļa no kaujas grupas paspēja pārcelties Zilupei un izveidot priekštilta pozīcijas. Piecas stundas ilgās kaujas gaitā pēkšņi parādījās 30 padomju tanki, no kuriem 8 sašāva ar tanku dūrēm. Taču ar to bija par maz, turklāt tagad kaujas grupai pretinieks uzbruka no aizmugures13. 1944.gada 16.jūlijā pulkvežleitnants Kārlis Aperāts krita pie Mozuļiem, izdarot pašnāvību. Kapa vieta nav zināma. Pēc nāves Aperātu paaugstina pulkveža pakāpē un kā otro latvieti apbalvo ar Bruņinieku pakāpes Dzelzs krustu.
Par Aperāta kaujas grupas likteni stāsta majors V. Hāzners. Kaujas laukā ar pulkvežleitnantu Aperātu man bija lemts tikties 1944.gada jūnija pēdējās dienās, kad viņš ieradās 32.grenadieru pulka komandpunktā „Liepāja” pie Veļikajas upes iztekas Opočkas pozīcijās, lai pārņemtu šī pulka komandēšanu. Kad ierados „Liepājā” uz atvadīšanos no iepriekšējā pulka komandiera, satiku pulkvežleitnantu Aperātu – kā parasti – drūmā izskatā un nodurtu galvu staigājam ap mazo ezeriņu bunkura priekšā. Sveicināju nākamo pulka komandieri, stādīdamies priekšā tā, kā reglaments prasa. Aperāts paspieda man roku un, neteicis ne vārda, atstāja mani stāvam un turpināja pastaigu. Mana sajūta sadrūma, bet vēlāk jaunā komandiera atturību izskaidroja pārrunas ar pulkvedi Krīpenu. Izrādījās, ka Krīpens nozīmēto aizstājēju nemaz negrib laist pie komandēšanas un jau izteicis protestu divīzijas komandierim ar motivējumu, ka paša pulkā ir spējīgi bataljonu komandieri, kas varētu pulka komandēšanu pārņemt, kādēļ nav vajadzības šim pienākumam ņemt virsnieku no kaimiņu divīzijas. Protams, pulkveža Krīpena iebildumus neievēroja, pulku nācās nodot atnākušam aizstājējam, vienīgi gars pulka komandpunktā maiņas dienās nebija sevišķi labs.
Aizjājot no pulka komandpunkta, jauno komandieri vairs neredzēju. Arī vakarā, kad notika līdzšinējā komandiera atvadīšanās ceremonija, Aperāta nebija klāt. Nākošās dienas pagāja smagās kaujās, un tā līdz 10.jūlijam jauno komandieri ne vairs redzēju, ne kaut ko dzirdēju par viņu. Visas pavēles un rīkojumus, kurus deva pulka komandieris, saņēmu ar adjutanta starpniecību.
1944.gada 10.jūlija rītā saņēmu aicinājumu ierasties pulka komandpunktā, lai personīgi pieņemtu pavēli turpmākai kaujas darbībai. Mums visiem bija skaidrs, ka tā būs atkāpšanās pavēle. To neapšaubāmi manīja arī krievi, jo jau pāris dienu nelika mums mieru ne dienu, ne nakti. Vēl atrados savā komandpunktā, kad sākās krievu viesuļuguns pa mūsu pozīcijām. Jau pēc nepilnas stundas biju spiests atstāt savu bunkuru, jo tam pāri vēlās uzbrūkošās krievu ķēdes. Tomēr iepriekš – pirmo reizi pēc vairāk nekā desmit dienām vēl paguvu dabūt telefonisku sarunu ar pulkvežleitnantu Aperātu, kas īsi noteica: „Mēģināšu jums pavēli nosūtīt ar kādu virsnieku.
Dariet, kas darāms!” sūtīto pavēli nesaņēmu nekad, bet savu darbu padarīju, paturēdams iniciatīvu savās rokās un līdz tumsai noturēdams Krasnojas ezeru spraugu. Kad ap 2200 vairs nepastāvēja nekādu izredžu šo spraugu noturēt, man laimējās atjaunot visu dienu pārtrūkušos telefona sakarus ar pulka komandieri. Īsi noraksturojis stāvokli, lūdzu viņu nekavējoties atstāt komandpunktu. Pulkvežleitnants Aperāts īsi atteica: „Mīļo Hāzner, man pavēlēts šeit noturēties līdz 2400!” Par laimi man līdzās atradās 34.grenadieru pulka komandieris pulkvežleitnants Zeniņš, un par abiem mums beidzot izdevās Aperātu pierunāt atstāt komandpunktu. Vēlāk izrādījās, ka tas patiešām arī bijis pēdējais laiks, jo krievi „Liepāju” jau bija ielenkuši. Tikai pateicoties tumsai, pulka komandpunkta apsardzei izdevās pievienoties kaujas vienībām Krasnojas ezeru spraugā, kuru apšaudīja jau krievu tanki. Šīs epizodes rezultātā sāku pazīt pulkvežleitnantu Aperātu kā cietu, bet saprātīgu pavēļu izpildītāju.
Otrreiz kaujas laukā – jau pavisam ciešā sadarbībā iepazinu pulka komandieri 11.jūlijā tā saucamajās „Zilajās pozīcijās”. Kad manam bataljonam neizdevās izpildīt viņa pavēli un noturēt priekšpozīcijas līdz 1900, bet biju spiests pārspēka un apiešanas draudu dēļ tās atstāt un pievienoties „Zilo pozīciju” vienībām divas stundas agrāk, pulkvežleitnants Aperāts pēc attiecīgā ziņojuma noteica: „Labi vien ir, kopā būsim stiprāki.” Pazinu nu komandieri kā taisnīgu lietpratēju, ne tādu, kas ārdās un pārmet. Kad tai pašā naktī saņēmu pavēli tieši no divīzijas komandiera – nodrošināt ar savu bataljonu visas divīzijas atiešanu pa kādu ezera spraugu, es jautāju pavēles atvedējam, kā šī pavēle izpildāma, jo minētā sprauga atradās 12 kilometrus mūsu aizmugurē. Pulkvežleitnants Aperāts, kura klātienē šī saruna notika, man atbildēja: „Vai tad nu tik vien neizpildāmas pavēles izpildītas. Būs jau labi, major!”
Šoreiz iepazinu savu jauno komandieri kā kaujas lauka notikumu sapratēju, un viņa mierīgā rīcība un padomi palīdzēja vēl visam pulkam līdz pēdējām aizstāvēšanās pozīcijām Veļikajas krastā pie Opočkas, kur ļoti svaidīgās cīņās kāvāmies līdz 14.jūlija pusdienas laikam. Tad sekoja atkāpšanās uz Latvijas robežām, niknas cīņas ar partizāniem, zaudējumi un maldīšanās naktī līdz paplatās Vietjas upes krastam ar priekšā nopostītu tiltu. Citas izejas nebija, kā tikt upei pāri peldus. Un atkal man nācās konstatēt jaunu pulka komandiera īpašību – cilvēciskumu. Upei pāri bija jādabū arī vairāki ievainotie, kuri jau atradās nesamaņā. Pulka ārsts tos izmeklēja un ieteica vairākus atstāt ienaidnieka rokās, jo nepastāvēja izredžu dzīvības saglabāšanai. Pulka komandiera atbilde bija īsa: „Visus upei jāpārceļ un jāved pulkam līdzi, nevienu nedrīkst pamest!”
16.jūlija rītā, meklējot ceļu uz pulkam pavēlēto pulcēšanās vietu, no saņemtajiem izlūku ziņojumiem kļuva skaidrs, ka mūsu virzīšanās ceļā jau atrodas krievu vienības. Apspriedes laikā kāds no bataljonu komandieriem ierosināja atteikties no pavēles pildīšanas un meklēt jaunu ceļu nokļūšanai
Latvijā, bet pulkvežleitnants Aperāts šo domu noraidīja ar motivējumu: „Neizpildot pavēli, varam nodarīt daudz ļauna divīzijas kopējiem kaujas plāniem. Bez kaujas no šī stāvokļa izkļūt tik un tā nevaram, un ja jākaujas, tad taču labāk ar krievu regulārajām vienībām nekā ar partizāniem.” Protams, „kara apspriedei” atlika vienīgi pievienoties lielā pienākuma cilvēka lēmumam.
16.jūlijā 1315 uzsākām kauju. Mūsu straujais trieciens iznīcināja kādas krievu divīzijas kaujas skolu. Tad triecāmies virzienā uz Peskiem – Mozuļiem. Pa priekšu mums aizskrēja motorizētās vācu un mūsu pulka vienības. Krievi tās apturēja pie Peskiem. Mēs devāmies uzbrukumā kolonā. Es ar savu bataljonu atrados avangardā, man blakus pulka komandieris. Vēl dažus kilometrus priekš Peskiem mūs pārsteidza krievu artilērijas un „Staļina ērģeļu” uguns. Tā sevišķi iedarbojās morāles ziņā uz jau sešu dienu nepārtrauktā atkāpšanās kaujā esošo vienību. Vīri metās ceļa grāvjos. Bet pulka komandieris, rādīdams visiem priekšzīmi, lielā mierā turpināja iet pa ceļa vidu, it kā viņu netraucētu visapkārt plīstošie šāviņi. Un patiešām – visa vienība atkal cēlās un devās līdzi komandierim. Tas bija priekšzīmes apliecinājums! Pie Peskiem mūs abus ievainoja. Mūsu priekšējās vienības jau devās pāri Pesku tiltam pār Zilupi un Mozuļu kalnu. Te saņēmu pulka komandiera priekšpēdējo pavēli: „paliec pie saviem vīriem, sedziet pāriešanu tiltam. Nāc pāri beigās. Man jājiet tagad.” Garā vēl šodien redzu pulkvežleitnantu Aperātu klibojam pāri tiltam, virs kura jau labu laiku plīst krievu granātas. Otrpus upei, jau Latvijas daļā, kauja mutuļo pilnā sparā. Jau dega vismaz 6 krievu tanki, bet to vietā nāca desmitiem citu, kas samala uzbrūkošās kaujas grupas vīrus. Tad nāca mana bataljona kārta. Tanki devās pāri tiltam, šaudami uz katru cilvēku, kas iekļuva redzeslokā. Mēs visi laikam jau bijām ievainoti. No apmēram 100 vīriem, kas šai vakarā palikām dzīvi, neviens nebija neskarts.
Man trūka arī pārskata par to, kas noticis Latvijas pusē. Tādēļ ar diviem vieglāk ievainotajiem vīriem, krēslai iestājoties, gribēju tikt pāri Zilupei, bet mums pretim peldēja divi citi vīri ar pēdējo pulkvežleitnanta Aperāta pavēli: „Hāzners no pavēles izpildīšanas atbrīvots! Lai glābj pāri palikušos vīrus kā redz un zina!” šo pavēli pēc nedaudz minūtēm man atkārtoja arī divi virsnieki, kuri kā pēdējie bija atradušies pie pulka komandiera. Viens no viņiem bija bataljona ārsts, kas pastāstīja: „Pulkvedis palika kaujas laukā. Viņš bija neglābjami ievainots vēderā, varbūt varēja vēl dzīvot kādu pusstundu. Mēs tomēr gribējām viņu dabūt pāri upei pie jums. Pulkvedis atteicās, lai glābjoties vieni un pametot viņu. Kas jādara, to viņš zinot. Mums aizejot pulkveža rokās jau, iezibējās pistole.
Atskanēja šāviens, pēc laiciņa otrs.” Kapteinis Strazdiņš domāja, ka pirmais šāviens bijis pistoles pārbaudīšanai, tikai otrs darījis galu varonīgā vīra dzīvei. Pēdējos mirkļus pulkvežleitnants Aperāts esot cietis lielas sāpes, bet tomēr bijis pie pilnas apziņas. Viņa pēdējās kaujas vadības dienā aizgāja bojā arī viss pulka kaujas sastāvs, dzīvi palika nedaudzi. Kad vēlāk nācās lasīt šīs kaujas aprakstu, kļuva zināms, ka pastiprinātais 32.grenadieru pulks 16.jūlijā cīnījies ar divām krievu divīzijām.
1944.gada 10.jūlija rītā saņēmu aicinājumu ierasties pulka komandpunktā, lai personīgi pieņemtu pavēli turpmākai kaujas darbībai. Mums visiem bija skaidrs, ka tā būs atkāpšanās pavēle. To neapšaubāmi manīja arī krievi, jo jau pāris dienu nelika mums mieru ne dienu, ne nakti. Vēl atrados savā komandpunktā, kad sākās krievu viesuļuguns pa mūsu pozīcijām. Jau pēc nepilnas stundas biju spiests atstāt savu bunkuru, jo tam pāri vēlās uzbrūkošās krievu ķēdes. Tomēr iepriekš – pirmo reizi pēc vairāk nekā desmit dienām vēl paguvu dabūt telefonisku sarunu ar pulkvežleitnantu Aperātu, kas īsi noteica: „Mēģināšu jums pavēli nosūtīt ar kādu virsnieku.
Dariet, kas darāms!” sūtīto pavēli nesaņēmu nekad, bet savu darbu padarīju, paturēdams iniciatīvu savās rokās un līdz tumsai noturēdams Krasnojas ezeru spraugu. Kad ap 2200 vairs nepastāvēja nekādu izredžu šo spraugu noturēt, man laimējās atjaunot visu dienu pārtrūkušos telefona sakarus ar pulka komandieri. Īsi noraksturojis stāvokli, lūdzu viņu nekavējoties atstāt komandpunktu. Pulkvežleitnants Aperāts īsi atteica: „Mīļo Hāzner, man pavēlēts šeit noturēties līdz 2400!” Par laimi man līdzās atradās 34.grenadieru pulka komandieris pulkvežleitnants Zeniņš, un par abiem mums beidzot izdevās Aperātu pierunāt atstāt komandpunktu. Vēlāk izrādījās, ka tas patiešām arī bijis pēdējais laiks, jo krievi „Liepāju” jau bija ielenkuši. Tikai pateicoties tumsai, pulka komandpunkta apsardzei izdevās pievienoties kaujas vienībām Krasnojas ezeru spraugā, kuru apšaudīja jau krievu tanki. Šīs epizodes rezultātā sāku pazīt pulkvežleitnantu Aperātu kā cietu, bet saprātīgu pavēļu izpildītāju.
Otrreiz kaujas laukā – jau pavisam ciešā sadarbībā iepazinu pulka komandieri 11.jūlijā tā saucamajās „Zilajās pozīcijās”. Kad manam bataljonam neizdevās izpildīt viņa pavēli un noturēt priekšpozīcijas līdz 1900, bet biju spiests pārspēka un apiešanas draudu dēļ tās atstāt un pievienoties „Zilo pozīciju” vienībām divas stundas agrāk, pulkvežleitnants Aperāts pēc attiecīgā ziņojuma noteica: „Labi vien ir, kopā būsim stiprāki.” Pazinu nu komandieri kā taisnīgu lietpratēju, ne tādu, kas ārdās un pārmet. Kad tai pašā naktī saņēmu pavēli tieši no divīzijas komandiera – nodrošināt ar savu bataljonu visas divīzijas atiešanu pa kādu ezera spraugu, es jautāju pavēles atvedējam, kā šī pavēle izpildāma, jo minētā sprauga atradās 12 kilometrus mūsu aizmugurē. Pulkvežleitnants Aperāts, kura klātienē šī saruna notika, man atbildēja: „Vai tad nu tik vien neizpildāmas pavēles izpildītas. Būs jau labi, major!”
Šoreiz iepazinu savu jauno komandieri kā kaujas lauka notikumu sapratēju, un viņa mierīgā rīcība un padomi palīdzēja vēl visam pulkam līdz pēdējām aizstāvēšanās pozīcijām Veļikajas krastā pie Opočkas, kur ļoti svaidīgās cīņās kāvāmies līdz 14.jūlija pusdienas laikam. Tad sekoja atkāpšanās uz Latvijas robežām, niknas cīņas ar partizāniem, zaudējumi un maldīšanās naktī līdz paplatās Vietjas upes krastam ar priekšā nopostītu tiltu. Citas izejas nebija, kā tikt upei pāri peldus. Un atkal man nācās konstatēt jaunu pulka komandiera īpašību – cilvēciskumu. Upei pāri bija jādabū arī vairāki ievainotie, kuri jau atradās nesamaņā. Pulka ārsts tos izmeklēja un ieteica vairākus atstāt ienaidnieka rokās, jo nepastāvēja izredžu dzīvības saglabāšanai. Pulka komandiera atbilde bija īsa: „Visus upei jāpārceļ un jāved pulkam līdzi, nevienu nedrīkst pamest!”
16.jūlija rītā, meklējot ceļu uz pulkam pavēlēto pulcēšanās vietu, no saņemtajiem izlūku ziņojumiem kļuva skaidrs, ka mūsu virzīšanās ceļā jau atrodas krievu vienības. Apspriedes laikā kāds no bataljonu komandieriem ierosināja atteikties no pavēles pildīšanas un meklēt jaunu ceļu nokļūšanai
Latvijā, bet pulkvežleitnants Aperāts šo domu noraidīja ar motivējumu: „Neizpildot pavēli, varam nodarīt daudz ļauna divīzijas kopējiem kaujas plāniem. Bez kaujas no šī stāvokļa izkļūt tik un tā nevaram, un ja jākaujas, tad taču labāk ar krievu regulārajām vienībām nekā ar partizāniem.” Protams, „kara apspriedei” atlika vienīgi pievienoties lielā pienākuma cilvēka lēmumam.
16.jūlijā 1315 uzsākām kauju. Mūsu straujais trieciens iznīcināja kādas krievu divīzijas kaujas skolu. Tad triecāmies virzienā uz Peskiem – Mozuļiem. Pa priekšu mums aizskrēja motorizētās vācu un mūsu pulka vienības. Krievi tās apturēja pie Peskiem. Mēs devāmies uzbrukumā kolonā. Es ar savu bataljonu atrados avangardā, man blakus pulka komandieris. Vēl dažus kilometrus priekš Peskiem mūs pārsteidza krievu artilērijas un „Staļina ērģeļu” uguns. Tā sevišķi iedarbojās morāles ziņā uz jau sešu dienu nepārtrauktā atkāpšanās kaujā esošo vienību. Vīri metās ceļa grāvjos. Bet pulka komandieris, rādīdams visiem priekšzīmi, lielā mierā turpināja iet pa ceļa vidu, it kā viņu netraucētu visapkārt plīstošie šāviņi. Un patiešām – visa vienība atkal cēlās un devās līdzi komandierim. Tas bija priekšzīmes apliecinājums! Pie Peskiem mūs abus ievainoja. Mūsu priekšējās vienības jau devās pāri Pesku tiltam pār Zilupi un Mozuļu kalnu. Te saņēmu pulka komandiera priekšpēdējo pavēli: „paliec pie saviem vīriem, sedziet pāriešanu tiltam. Nāc pāri beigās. Man jājiet tagad.” Garā vēl šodien redzu pulkvežleitnantu Aperātu klibojam pāri tiltam, virs kura jau labu laiku plīst krievu granātas. Otrpus upei, jau Latvijas daļā, kauja mutuļo pilnā sparā. Jau dega vismaz 6 krievu tanki, bet to vietā nāca desmitiem citu, kas samala uzbrūkošās kaujas grupas vīrus. Tad nāca mana bataljona kārta. Tanki devās pāri tiltam, šaudami uz katru cilvēku, kas iekļuva redzeslokā. Mēs visi laikam jau bijām ievainoti. No apmēram 100 vīriem, kas šai vakarā palikām dzīvi, neviens nebija neskarts.
Man trūka arī pārskata par to, kas noticis Latvijas pusē. Tādēļ ar diviem vieglāk ievainotajiem vīriem, krēslai iestājoties, gribēju tikt pāri Zilupei, bet mums pretim peldēja divi citi vīri ar pēdējo pulkvežleitnanta Aperāta pavēli: „Hāzners no pavēles izpildīšanas atbrīvots! Lai glābj pāri palikušos vīrus kā redz un zina!” šo pavēli pēc nedaudz minūtēm man atkārtoja arī divi virsnieki, kuri kā pēdējie bija atradušies pie pulka komandiera. Viens no viņiem bija bataljona ārsts, kas pastāstīja: „Pulkvedis palika kaujas laukā. Viņš bija neglābjami ievainots vēderā, varbūt varēja vēl dzīvot kādu pusstundu. Mēs tomēr gribējām viņu dabūt pāri upei pie jums. Pulkvedis atteicās, lai glābjoties vieni un pametot viņu. Kas jādara, to viņš zinot. Mums aizejot pulkveža rokās jau, iezibējās pistole.
Atskanēja šāviens, pēc laiciņa otrs.” Kapteinis Strazdiņš domāja, ka pirmais šāviens bijis pistoles pārbaudīšanai, tikai otrs darījis galu varonīgā vīra dzīvei. Pēdējos mirkļus pulkvežleitnants Aperāts esot cietis lielas sāpes, bet tomēr bijis pie pilnas apziņas. Viņa pēdējās kaujas vadības dienā aizgāja bojā arī viss pulka kaujas sastāvs, dzīvi palika nedaudzi. Kad vēlāk nācās lasīt šīs kaujas aprakstu, kļuva zināms, ka pastiprinātais 32.grenadieru pulks 16.jūlijā cīnījies ar divām krievu divīzijām.