Žanis Lipke nepārprotami ir viens no latviešu tautas varoņiem, kurš riskējot ar savu dzīvību, nesavtīgi glāba citus, tādejādi cīnoties pret totalitāro okupācijas varu uzspiesto sistēmu Otrā pasaules kara laikā. Žanis Lipke vienmēr ir uzskatījis, ka nav nekādas starpības starp nacistiskās Vācijas un PSRS okupācijas varām, abas vienlīdz (ne)labas, viņš pat nenobijās to paskaidrot NKVD virsniekam pratināšanas laikā bēdīgi slavenajā čekistu midzenī – stūra mājā, kas joprojām atrodas uz Stabu un Brīvības ielas stūra, bet tur tagad ir čekas muzejs, kas neļaus nevienam aizmirst par komunistu un čekistu pastrādātajiem noziegumiem pret latviešu tautu un cilvēci kopumā.
Žanis Lipke, īstajā vārdā Jānis Lipke, dzimis 1900. gada 1. februārī, Jelgavā. Ieguvis trīs klašu izglītību, brīvi pārvaldījis krievu un vācu valodas. Žanis bija ļoti uzņēmīgs cilvēks, apveltīts ar labām saskarsmes spējām, azartisks.
1919. gada sākumā Žanis aiziet strēlniekos un pēc pusgada pievienojas Latgales artilērijas pulkam. Rīgā Žanis atgriežas 1920. gada martā. 19 gadu vecumā Žanis iepazinās ar Johannu Novicku. 1920. gada 3.oktobrī Žanis un Johanna salaulājās Rīgas Sāpju Dievmātes katoļu baznīcā. Ģimenē piedzima meita un divi dēli.
Pirmais izglābtais bija ģimenes draugs Haims Smoļanskis, kurš ar sievu un bērniem dzīvoja Rīgas geto teritorijā. Tā kā Žanis spīķeros tika nozīmēts pie ebreju strādnieku atvešanas, darba dienas beigās viņa pienākums bija nogādāt strādniekus atpakaļ geto, parakstoties par atvesto cilvēku skaitu pie vārtu sarga.
Kamēr pirmajos geto pastāvēšanas mēnešos drošības pasākumi tajā vēl bija salīdzinoši virspusēji, vedot atpakaļ palīgstrādniekus, saskaņā ar iepriekš rūpīgi pārdomātu plānu, Žanim izdevās pasargāt vairākus ebrejus no atgriešanās ieslodzījumā.
Turpmākajos okupācijas gados, holokausta šausmu un kara apstākļos izglābt geto, darba un koncentrācijas nometnēs ieslodzītos kļuva aizvien grūtāk, tas prasīja lielāku drosmi un risku. Katram no izglābtajiem cilvēkiem ir savs īpašs stāsts. Ebreju glābšanā iesaistījās gan Žaņa draugi, gan paziņas, piedāvājot savu palīdzību transporta, nepieciešamo papildus pārtikas krājumu, apģērba un pagaidu slēptuvju nodrošināšanā. Viņš atrada uzticamus cilvēkus, kas gan Dobeles pagasta lauku mājās, gan Rīgas pagrabos bēgļus nosargāja. Nereti Žanis izmantojot cilvēku vājības, piekukuļojot sargus vai policistus ar naudu, cigaretēm vai šņabi, novēršot viņu uzmanību ar sarunām un tā labvēlīgi noskaņojot pret sevi. Saziņā ar vāciešiem Žanim lieti noderēja labā vācu valodas prasme un spējas nezaudēt aukstasinību sarežģītās un bīstamās situācijās.
Īsi pēc kara Žani vairākas reizes izsauc uz NKVD Stabu ielā, lai nopratinātu par dēlu Alfrēdu, kurš dienēja vācu armijas palīgdienestā. Čekisti it kā arī meklēja nobēdzināto zeltu un dimantus, neticot, ka Lipke ebrejus glāba nesavtīgi. Vienā brīdī Lipke esot zaudējis pacietību un virsniekam, kurš viņu pratināja esot teicis, “ka komunisti, esot tādi pat bandīti kā fašisti, tikai fašisti šāvuši uz cilvēkiem acīs skatoties, bet komunisti slepus no muguras, vēl nekrietnāk!” Lipke domājis, ka šādu izlēcienu viņam nepiedos, bet iznācis tieši otrādi, viņu atlaida mājās un vairs netraucēja.
Ne tikai ar šo, bet ar daudz ko citu par Latvijas un latviešu tautas varoni Žani Lipki, jūs varat iepazīties Žaņa Lipke Memoriālā, kas atrodas Rīga (Mazais Balasta dambis 9).
Izmantotie avoti:
lipke.lv/zanis-lipke/biografija/
lipke.lv
Kamēr pirmajos geto pastāvēšanas mēnešos drošības pasākumi tajā vēl bija salīdzinoši virspusēji, vedot atpakaļ palīgstrādniekus, saskaņā ar iepriekš rūpīgi pārdomātu plānu, Žanim izdevās pasargāt vairākus ebrejus no atgriešanās ieslodzījumā.
Turpmākajos okupācijas gados, holokausta šausmu un kara apstākļos izglābt geto, darba un koncentrācijas nometnēs ieslodzītos kļuva aizvien grūtāk, tas prasīja lielāku drosmi un risku. Katram no izglābtajiem cilvēkiem ir savs īpašs stāsts. Ebreju glābšanā iesaistījās gan Žaņa draugi, gan paziņas, piedāvājot savu palīdzību transporta, nepieciešamo papildus pārtikas krājumu, apģērba un pagaidu slēptuvju nodrošināšanā. Viņš atrada uzticamus cilvēkus, kas gan Dobeles pagasta lauku mājās, gan Rīgas pagrabos bēgļus nosargāja. Nereti Žanis izmantojot cilvēku vājības, piekukuļojot sargus vai policistus ar naudu, cigaretēm vai šņabi, novēršot viņu uzmanību ar sarunām un tā labvēlīgi noskaņojot pret sevi. Saziņā ar vāciešiem Žanim lieti noderēja labā vācu valodas prasme un spējas nezaudēt aukstasinību sarežģītās un bīstamās situācijās.
Īsi pēc kara Žani vairākas reizes izsauc uz NKVD Stabu ielā, lai nopratinātu par dēlu Alfrēdu, kurš dienēja vācu armijas palīgdienestā. Čekisti it kā arī meklēja nobēdzināto zeltu un dimantus, neticot, ka Lipke ebrejus glāba nesavtīgi. Vienā brīdī Lipke esot zaudējis pacietību un virsniekam, kurš viņu pratināja esot teicis, “ka komunisti, esot tādi pat bandīti kā fašisti, tikai fašisti šāvuši uz cilvēkiem acīs skatoties, bet komunisti slepus no muguras, vēl nekrietnāk!” Lipke domājis, ka šādu izlēcienu viņam nepiedos, bet iznācis tieši otrādi, viņu atlaida mājās un vairs netraucēja.
Ne tikai ar šo, bet ar daudz ko citu par Latvijas un latviešu tautas varoni Žani Lipki, jūs varat iepazīties Žaņa Lipke Memoriālā, kas atrodas Rīga (Mazais Balasta dambis 9).
Izmantotie avoti:
lipke.lv/zanis-lipke/biografija/
lipke.lv
