Kapteinis Žanis Butkus

Latviešu leģiona kapteinis un Bruņinieka krusta nesējs Žanis Butkus. Viņa raibā mūža pavediens aizmests 1906.gada 29.jūlijā. Mežmuižas pagastā, kas mūsu patstāvības pēdējos gados pārdēvēts Augstkalnes vārdā.

Žaņa māte Anna, būdama vien 17 gadus veca aprecējās ar Frici Butkusu. Žaņa tēvs bija krietns un strādīgs, kur pēc muižas smagajiem cēliena darbiem nebēdāja pienācīgu atpūtu. Pārpūlēto un novājināti Friča ķermeni uzveica plaušu problēmas, un viņa dzīve izdzisa, kas Žanim bija vien pusotrs gads.

Mazajam Žanim jau no agras bērnības pietrūkst tēva gādības un mātes mīlestības, jo Anna savu bērnu atstāja vecmāmiņas gādībā, nevarēdama pārdzīvot vīra nāvi, atraitne devās uz Kalnamuižas pagastu, kur kādā lauku mājā atradās arī darbs pie saimnieka Kristapa Beķerpura, kurš saprata, ka viņa būs ne vien laba kalpone, bet varētu būt arī laba saimniece.

Tā mazajam Žanim jau agri pietrūkst tēva gādības un mātes mīlestības. Tie ir grūti gadi, kas mazo Butkusu sarado ar trūkumu tā dažādos veidos, jau bērna dienās mācot cīnīties ar lielās dzīves skarbumu. Viņš bieži klimst gar upi, lai raudzītu noķert kādu zivi. Pārtikušam zēnam tā būtu tikai jauka rotaļa, bet Žani pavada kāre pēc spēcīgāka kumosa.

Darbs ir latviešu tautas tikums, un arī Žanis to mācās no bērnu dienām, savu tiesu palīdzēdams, kur un kā vien spēj un nopelnīto rubli pie muižkunga nodod vecmāmiņai. Vēlāk Butkusu Anna pieliek dēla peļņai arī savu tiesu, un vecāmāte nopērk Žanim zābakus un slidas, jo pienākusi jau ziema. Tas ir liels notikums pusbārā puisēna dzīvē – viņa kājas līdz šim brīdim pazinušas tikai pastalas, un arī slidas redzētas tikai retajam.

Žaņa Butkusa rakstura iezīmes rodas jau jaunībā, kad puiku sāk aizraut dažādu rīku un lietu meistarošana, visbiežāk tiek gatavoti rīki kas saistīti ar medībām un karu. Viņa sapnis ir kļūt par īstu karavīru, virsnieku, kāds ir mātes vecākais brālis, bet pagaidām, kamēr augums un gadi to neatļauj mazais Žanis uzsāk mednieka gaitas.

Pirmā pasaules kara sākumā 1914.gada rudenī Butkusu Anna aicina dēlu pie sevis uz Kalnamuižas pagastu. Nu astoņgadīgajam makšķerniekam, medniekam un sapņu karotājam varētu pavērsties plašāki ūdeņi, medību lauki un nākotnes izredzes, jo Lielstiļļi vairs nepieder muižai, bet ir latviešu zemnieka īpašums, pats saimnieks uzņem mazo ienācēju sirsnīgi.

Pēc krievu armijas sakāves Austrumprūsijā, vācu karaspēks caur Lietuvu brūk iekšā Kurzemē un Zemgalē. Lauku iedzīvotājiem pavēlēts bēgt uz aizmuguri, un kazaku patruļas gādā par šīs pavēles izpildīšanu. Tā arī Lielstiļļu ļaudis jūdz zirgus ratos, krauj tajos, cik vien var, un līdz ar brūnaļu pulciņu dodas ceļā uz Rīgu. Rīgā viņi atrod pagaidu mājas vietu Gaisa tilta apkaimē, kur ir pajumte arī lopiņiem. Pats Beķepurs sāk raudzīt iekārtoties, Butkusu Anna kopj ganības zaudējušos ganāmos, bet dēlam laiks domāt par skolu. Bēgļu bērniem tāda iekārtota Sarkandaugavā, Sīmaņa ielā, kur blakus parastajām pamatskolas zināšanām māca arī dažādus amatus.

Tā Žanis kļūst par skolēnu un mācekli reizē, atkal šķirdamies no mātes un pāriedams uz dzīvi internātā, jo skola ir patālu no jaunajām mājām Šauļu ielā, Pārdaugavā, kur Beķepurs ar māti pārcēlušies. Tiek apgūtas dažādas prasmes, kā galdnieks, kurpnieks un grāmatsējējs. No visām prasmēm galdnieka amats Žanim bijis sirdij vistuvākais.

Pa tam Rīgas pievārtē – no Ķekavas, pāri Tīreļpurvam, līdz Slokai dun fronte. Kaut cīņā šeit mesti latviešu strēlnieku pulki, un apbrīnojama ir viņu pašaizliedzība un varonība, taču krievu vadība nespēj izmantot mūsu cīnītāju panākumus, un nav tai arī latviešiem līdzvērtīgu vienību. Tā Zemgales un Kurzemes atbrīvošana paliek strēlnieku sapnis, un Rīgas krišanas draudi nākarvien tuvāk. Bet zemgalieši par tālāku bēgšanu nedomā. Beķepuru Kristapam ar savu saimnieci šķiet turpat labi Pārdaugavā, kur Spilves pļavās ir ganības viņu lopiņiem un vasaras darbs arī ganam. Šo amatu Žanis jau prot. Rudens pusē aizstāvju fronte sabrūk, un vācu karaspēks ienāk pilsētā. Ceļš uz Zemgali tomēr ir vaļā, un Beķepurs ar savu mazo saimi dodas atpakaļ uz Lielstiļļiem. Vairākus gadus bez saimnieka tie palikuši, tie noplicināti, un daudz kas jāsāk no gala. Kamēr lielie vēl plēšas Žanis dodas uz Penkules pagastskolu, lai gūtu vēl trūkstošo pamatizglītības tiesu. Nākošo vasaru viņš atkal staigā ganu gaitas, bet rudenī pāriet uz Kalnamuižas pagastskolu.

Kad beidzot ir miers ir arī mūsu zemē, Butkusu Žanis jau izbeidzis savas skolēna gaitas un sācis strādāt puiša darbus turpat Lielstiļļos, jo tālāku izglītību liedz līdzekļu trūkums.

Jau agrā bērnībā vientulību iemīļojis, viņš stundām ilgi var noklejot pa mežu un pat naktīs jūtas tur labi. Mājās viņa vaļas brīžu draugi ir pagasta bibliotēkas grāmatas, sevišķi tās, kas stāsta par kariem un cīnītājiem, kamēr visus darba cēlienus aizņem cīnīšanās ar smago Zemgales mālu. Lielstiļļi aptver 70 hektārus, kas visi apstrādājami.

Lielstiļļos ierodas Liepājas drāšu fabrikas meistars Balgalvis. Viņš ir cīkstonis un pametis darbu uz veselu gadu, lai fiziski rūdītos smagajā lauku darbā. Un tā nu viņš vingrina ne vien pats sevi, bet vaļas brīžos trenē arī Žani, it īpaši svaru celšanā un grieķu – romiešu cīņā. Šie treniņi jauneklim noder vēlākajās cīņās kaujas laukā, un arī jau toreiz viņu paglābj no lielākas nelaimes, kas tikko nepagaisina viņa sapņus – kļūt par karavīru.

Žanis iegūst negaidītu traumu, ceļot ar tēvoci kuļmašīnu ārā no ratiem, tā uzkrīt Žanim uz augšstilba, to savainojot tik spēcīgi, kad traumas rezultātā klibo. Kas izraisa bailes, ka karaklausības komisija neuzņems jauno censoni.
Iesaukšanas laiks pienāk ātrāk par kājas pilnīgu atlabšanu, un 1927.gadā jaunais Butkus nedrošu sirdi stājas Jelgavas karaklausības komisijas priekšā. Viņš gan cenšas, cik spēj, taču vaina nav noslēpjama. „Kas jums ar to kāju?” vaicā ārsts.
„Nezinu!” pārbaudāmais rausta plecus.
„Vai tā jau no dzimšanas tāda?”
„Jā, tāda tā ir!” Žanis apstiprina un drošības labad vēl piebilst: „Iztieku
gluži labi!”

Ārsts vēlreiz nopētī spēcīgi veidoto augumu un viņa lēmums skan:
„Derīgs!” Tā ir viena no Butkusa laimīgākajām dienām mūžā
Pēc trīs mēnešus ilgām jaunkareivja apmācībām Butkusu nosūta uzLiepāju – Kurzemes divīzijas sakaru rotas instruktoru kursos. Rotā ļoti stingra disciplīna. Sevišķi bargs ir virsseržants – vīrs ar tik spēcīgu balsi, ka rota, ar dziesmu soļojot, dzird viņa komandu pat vēl 50 metros.

Pēc četru mēnešu apmācības instruktoru rotas kurss ir galā. Butkus to veic kā viens no pirmajiem un tiek paaugstināts par kaprāli, atgriežas 3.Jelgavas kājnieku pulka sakaru komandā, lai tur nokalpotu atlikušo daļu.

Sakaru komandā ir arī virsdienesta kaprālis Eidemanis, kas cītīgiapmeklē vakara vidusskolu. Viņš pamudina Butkusu darīt to pašu, lai paplašinātu izglītību. Tas sakrīt ar Žaņa ieceri – reiz kļūt par virsnieku, un nu viņš sāk ar skubu mācīties. Tā mēneši aiziet nemanot. Obligātā militārā dienesta ilgums ir pusotra gada, taču daļu karavīru pēc lozes atvaļina jau 15 mēnešos. Lozēšanas laikam tuvojoties, komandas priekšnieks aicina Butkusu pie sevis un bez aplinkiem saka: „Ko tu mājās darīsi? Paliec pie mums vēl arī šos trīs mēnešus. Lozēt jau vari, bet ja izvilksi mājās iešanu, dod to kādam citam. Ja tu palīdzētu, šogad mēs varētu izšaut pulka kausu!”

Daudz nedomādams kaprālis piekrīt un, lozēšanā laimējis atvaļināšanu, iepriecina ar to kādu jelgavnieku, bet pats paliek komandā un gaida pulka šaušanas sacensības, lai raudzītu attaisnot kapteiņa Bebra cerības, kur sevi pierādīja, un ar komandas biedriem izcīnīja sakarniekiem kausu.

Žanim pēdējie mēneši atrodoties virsdienestā ir vēlme un vīzija par Kara skolu, bet tam visam tiek pārvilkta svītra, jo audžutēvs viņu lūdz atgriezties mājās Lielstiļļos, kur tā arī īstā dzīve un darbs pēc virsdienesta norisinājās. Viss auga un raženi vairojās, Bukus jau paguva noskatīt kaimiņu saimniekmeitu Jaunģerķenu Milu, ar kuru kopā 1932. gadā nosvinēja kāzas. Viņu kopdzīve rit gludi un saskaņoti, un vienīgo ēnu tajā met Butkusa biežā aizraušanās no mājām un sabiedrisko un sportista pienākumu dēļ, bet tie jau tikai skrejoši mākoņi, kas uz laiku aizsedz saules vaigu, jo parasti viņu ģimenē gaismas un siltuma netrūkst. Tiem aug arī divas meitas – gadu pēc laulībām dzimušā Marga un 1936.gada bērns Mirdza.

Kad 1939.gada rudenī pēc Padomju Savienības uzspiestā „savstarpējā palīdzības” līguma krievi iekārto Latvijā savas militārās bāzes, nu jau pavisam bieži Butkusu moka šī balss. Taču krietns cilvēks tic labajam, viņš tic līdz pēdējam un nezaudē šo ticību pat ļaunuma plūdos. Tāda vienmēr bijusi latviešu ticība, kas palīdz tiem pastāvēt arī šajā pārbaudījuma laikos.

Kādu dienu Butkusu aicina uz pagastnamu. Ar mazkalibra automātisko pistoli zem svārka, viņš kāpj uz motocikla un dodas turp. Iebraucot pagastnama pagalmā, viņu sagaida palīgdienesta vecākais ar pagasta sekretāru. Un turpat pagalmā aizsargu priekšnieks saņem negaidītu piedāvājumu – nākt apmācīt šaušanā palīgdienesta vīrus. Šis pārsteidzošais piedāvājums gan iepriekš labi pārdomāts, bet vēl pārsteidzošāka ir Butkusa spontānā atbilde: „Ja kāds nostāsies par mērķi, tad iešu!” „Nu, nu!” palīgdienesta vecākais draudoši sabožas. „Bišķīt lēnāk!” Pagasta sekretārs varas apziņā nicīgi pasmaida, paceļ roku un rāda meistaršāvējam augšup: „Vai vari nošaut to strazdu – tur, koka galā?” Butkus klusēdams izvelk pistoli, noklaudz šāviens, un strazds nedzīvs nokrīt zemē. Sarkanie dienderi saraujas un nobālējuši saskatās, bet bijušais aizsargu priekšnieks neatvadīdamies uzlec motociklā un aizbrauc. Mājās viņš iet pie tālruņa un apvaicājas Jelgavas aizsargu pulka štābā – vai šis piedāvājums nācis ar štāba ziņu. Izrādās, ka tur patiešām lieta pārrunāta, un kad Butkus pastāsta, cik strupi noraidījis „goda pilno” piedāvājumu, štāba draugs iesaucas tālrunī: „Vai tu galvu pazaudēji, vai!”

Taču Lielstiļļu māju saimniekam galva joprojām īstajā vietā, un vienīgā atbalss uz viņa atteikumu ir tikai jauns rīkojums bijušajiem aizsargiem – nodot arī personīgos mazkalibra ieročus. Butkus to var darīt bez rūpēm, jo ieroču viņam netrūkst, un arī pārējie aizsargi zina, kas vēl atdodams vai noglabājams. Bet ja arī ieroču savācēji to vēl nezin, tad pārliecināti tie tomēr nav, un sākas ieroču meklēšana pa mājām. Un miliči protams pēc pāris dienām bija klāt, uz pārmeklēja visu Lielstiļļu saimniecību. Ieročus gan neatrada, bet Butkusa pārmeklēšana norisinājās atkārtoti viņam dodoties uz Jelgavu. Noslēdzošo reizi braucot uz Jelgavu mauzers tā arī netika atrasts, šoreiz vaļā nelaida, bet pārveda uz miliciju, kur ieslodzīja aresta telpā, kur tika pratināts, kas miličiem bija neveiksmīgs mēģinājums. Nākamajā dienā milicijas uzraugs gandrīz vai atvainojās par sagādātajām neērtībām un laipni atļāva Butkusam braukt mājās, bet atstājot viesmīlīgās miliču telpas kancelejas darbinieks viņam iespieda rokās zīmīti, kur bija rakstīts: “Nejūties brīvs!”

Ar to Butkusam viss tika izteikts, ka atgriezties mājās nevar. Un tad uzsākās nosacīti viņa bēgļu gaitas pa Rīgu trīs mēnešu garumā. Saprotot, ka neviens viņu nevajā pēc ilgākas prombūtnes viņš saprata, ka ir jāatgriežas mājās, jo zina cik ļoti tur vajadzīgas viņa rokas un padoms. Rudens pagāja, suņi biežāk rēja nekā ierasts viņam atrodoties mājās, bet ņemot vērā, ka pieredzējušais mednieks redzēja pēdas ap māju, saprata, ka ir nepieciešams atkal doties uz Rīgu, kur pārlaida visu ziemu, tikai lāgiem pa nedēļai paciemodamies mājās.

Pienāk 1941.gads. pavasarī Butkus ir jau Lielstiļļos. Arī pa ziemas mēnešiem viņš še nav meklēts un nu jau jūtas tik drošs, ka strādā pat uz lauka, kur pavasarī darba daudz. Pat dažu labu nakti viņš neiet uz kaimiņiem, bet pārguļ turpat savās mājās. Zemes īpašumu nacionalizācijas gaitā daudz lielāko saimniecību jau atņemtas, īpašnieki vai nu padzīti, vai arī apcietināti. Taču Lielstiļļiem komunisti vēl klāt neķeras. Varbūt tās ir bailes no meistaršāvēja, bet varbūt arī, ka pagasta varasvīri netiek galā ar Maskavas diktēto un Rīgā pārtulkoto pavēļu, rīkojumu, instrukciju un plānu kaudzi „jaunās pasaules” celšanai vecās Latvijas vietā. Tā Butkus netraucēts nodzīvo mājās līdz vasaras vidum, bet tad nāk gada vismelnākās dienas. Jau 13.jūnijā Butkus saņem slepenu brīdinājumu, ka gatavojas politiski neuzticamo masu apcietināšana, kas nozīmē, atkal šķiršanos no ģimenes. Asais sarūgtinājums viņā rada patiešām ļaunu nolūku, pirms pamest mājas, viņš vēl pamatīgi norēķināsies ar tiem, kas pārdevuši sevi par komunistu asinsnaudu, lai palīdzētu sagandēt un postīt savu tautiešu dzīvi.

Mājās viņš izstāsta savu piedzīvojumu sievai, un abi noprāto, ka sagaidīs apcietinātājus tepat mājās. Vismaz ar pirmajiem viņi tiks galā, un tad jau redzēs, kas darāms tālāk. Nolikuši pa ķērienam smagās PARABELLUM pistoles, viņi liekas gulēt, tāpat neizģērbušies, bet miegs ir trausls un īss. Stundu pēc pusnakts aizkususi atskrien svaine un satraukta vēstī, ka kaimiņu pagastā jau sākusies apcietināšanas, un visi aizsargi sabēguši mežā. „Glābies arī tu, kamēr ir laiks!” viņa skubina māsas vīru. Butkus gan ir ar mieru to darīt, bet tikai kopā ar sievu un meitām. Diemžēl Butkus paklausa sievu un dodas mežā, ar cerībā, ka viņa ar bērniem drīzumā sekos, bet viss izvērtās ne tā kā plānots, sieva nepaguva aizbēgt un tika iesēdināti miliča mašīna un aizvesti. Butkus nepaguva aizskriet atpakaļ uz Lielstiļļiem, lai glābtu viņus, vienīgais ko varēja darīt, bija noskatīties, kā aizved pa gabalu, jo pat šaut nevarēja, jo varēja trāpīt savām meitām un sievai.